20111220213613889729
Koučings

Latvijas darbaļaužu unikālās vērtības

2013.gada 27.februārā laikrakstā "Dienas biznesā" publicēta intervija ar Polu Gossenu, ar ko padalāmies arī ar Jums (intervējis Didzis Meļķis):

 

Biznesa vadība nav tikai naudas taisīšana, bet savu vērtību likšana pirmajā vietā.

Biznesa transformācijas guru kanādietis Pols Gosens arī Rīgā turpina uzņēmējiem palīdzēt saprast, ar ko viņi īsti nodarbojas un kā to darīt vēl labāk.

 

Jūs braucat apkārt pa pasauli, sludināt pūļiem, tiekat saukts par evaņģēlistu un, šķiet, tam neiebilstat?

Es noteikti esmu biznesa koučinga evaņģēlists.

 

Un jūsu labā vēsts ir par to, kā strādāt labāk?

Viens, ko es mācu, ir vadības stils. Arī Rīgā ir daudzi menedžeri, kas gribētu būt efektīvāki – karjerā, darbā, projektos. Runa ir par dažādām tehnikām un filozofijām, kā pieiet biznesa menedžmentam.

 

Kas visā šai jūsu evaņģelizācijā aizņem Dieva vietu?

Lielais jautājums! Vispār es ļoti tieši saistu panākumus biznesā ar augstāku jēgu – ar darba augstāku jēgu. Vārds „Dievs” būtu drusku par lielu, bet augstāka mērķa ideja biznesā ir viens no pamatnoteikumiem labākam veikumam.

Par to runājām arī seminārā Rīgā – kā darba komandas un organizācijas savienot ar šo augstāko mērķi un tad to izmantot, lai veicinātu konkrēto cilvēku enerģiju un motivāciju. Un cilvēkiem tas tiešām palīdz.

 

Ko tieši tas nozīmē?

Teiksim, jūs strādājat kompānijā un jūsu darbs ir pārdot kādus produktus. Jautājums – kādēļ jūs šos produktus pārdodat un ko tas jāmaina pasaulē? Kā tie palīdz cilvēkiem? Domājot par savu darbību vērtību, jūs gūstat saikni arī ar augstāku jēgu un mērķi. Ekstrēms piemērs tam ir Apple. Tagad visur ir viņu viedtālruņi, un, kad es sāku ar Apple strādāt 1981. gadā, bija pārliecība, ka viņu produktiem ir jāizmaina pasaule.

Tolaik tā izklausījās pēc pilnīgi trakas domas, bet nu mēs redzam, ka tā ir piepildījusies. Tas ir labs piemērs tam, kā augstāks mērķis sekmē biznesa rezultātus.

 

Kur vien klausies, visi eksperti iesaka meklēt augstāku jēgu, un koučinga semināri un dažādas meistarklases savās izpausmēs visai atgādina sektu darbošanos. Kas notiek – cilvēki ir garlaikoti līdz nāvei ar to, ko viņi dara?

Koučings ir ļoti liela kustība. Profesionāls koučings ir ļoti vienkāršs – divi cilvēki sarunājas,  un viens no viņiem domā un runā par to, kā dabūt to labāko no dzīves, un otrs sarunas biedrs šo procesu atbalsta ar jautājumiem, ieklausīšanos, lai tas viss dotu rezultātu.

Koučings ir profesionāls pakalpojums, un mana specialitāte ir biznesa koučings – tieši šai videi piemērots, lai uzlabotu biznesa rezultātus, apmierinātību ar karjeru un attiecības kolēģu starpā. Tie ir ļoti taustāmi, izmērāmi rezultāti, un lielākā daļa kompāniju, ar kurām es strādāju, ir ļoti ieinteresētas, lai šie rezultāti būtu skaidri izmērāmi.

No malas varbūt izskatās, ka tā ir cilvēku grupa, kas sanāk kopā, lai parunātos, kā vislabāk izbaudīt dzīvi, un tas pats par sevi ir interesanti. Tomēr uz to var paskatīties arī no biznesa skata punkta – ka kompānijas grib radīt lielāku panākumus un peļņu. Un var paskatīties arī no klientu viedokļa – ko viņi no tā visa iegūst?

 

Droši vien no iekšpuses izskatās citādi, bet es no malas redzu nelielu loģisku problēmu – vēl un vēl labākiem rezultātiem ir paredzamas robežas, un tad koučingam vajadzētu izbeigties. Kad tas notiks?

Tam pilnīgi noteikti ir robežas. Ziemeļamerikā daudzi biznesa treneri pārņēma koučinga tehniku, bet ļoti vieglā formā, vairāk tikai kā žargonu. Viņi lietoja koučinga komunikācijas veidu, bet bez sevišķa iespaida, un tas, saprotams, apsīka.

1991. gadā Erickson International koučinga kustību vispirms ieviesa Krievijā. Tā bija pirmā valsts ārpus Kanādas, kur mēs sākām strādāt, un krievus šī tehnoloģija un tās lietojums ļoti interesēja.

 

Domāju gan! Tieši tobrīd ar lielu troksni bija kritis ļeņinisms-staļinisms, un kaut ko vajadzēja vietā – kaut kādu jaunu dzinējspēku.

Absolūti pareizi – tas bija pamatīgs pārejas brīdis. Bet mēs tagad kopumā strādājam 33 pasaules valstīs, un ir redzama liela apņemšanās lietot koučingu dziļi un jēgpilni. Mēs to saucam par pasaules mainīšanu ar vienu sarunu pēc otras, un tas arī ir koučings – cilvēki sēž vienkopus un nododas strukturētām sarunām, kas maina viņu dzīvi. Un šādā ziņā es koučingam galu neparedzu, jo cilvēki to dara jau kopš aizlaikiem.

 

Līdzīgi kā ar pašanalīzi. Esmu režisora Vudija Alena cienītājs, kopš viņš taisa filmas lielā mērā par sevi pašu, un viņš tur pastāvīgi ir pie kāda psihoanalītiķa. Tam nav gala. Un tomēr – kas ar mums notiek? Ko jūs koučingā darāt – strukturējat kaut ko haotisku vai kaut ko, kas citādi sadalās?

Ir svarīgi neskatīties uz koučingu no psiholoģijas vai padomdošanas redzes punkta, jo tas ar šīm profesijām nesader. Koučings ir domāšanas stils jeb domāšanas sistēma. 1965. gadā Frenks Herberts sarakstīja romānu Kāpa, un tajā kāds cilvēks spēj domāt kā dators – viņš ir ārkārtīgi inteliģents, tā sauktais mentāts. Koučings ir līdzīgs mentātu attiecībām.

Piemēram, es strādāju ar daudziem kompāniju vadītājiem un uzdodu tiem jautājumus – ļoti vienkāršus jautājumus, un viņi atbild. Nākamais – viņi jau mēģina savas domas izlikt uz papīra zīmējumos un shēmās. Un, kad tu šīs savas idejas jau redzi, tu sāc par tām domāt stratēģiski. Tādas vienkāršas lietas kā prāta kartēšana un vizuālā domāšana palīdz stratēģiskos lēmumos. Protams, ir jānovērtē tā visa vērtība, jo tiek patērēts laiks, tomēr galu galā cilvēki man vienmēr ir teikuši, ka tas ir bijis tā vērts.

Un tā ir profesija ar savām iemaņām – menedžēt šādas strukturētas sarunas. Es esmu koučs 12 gadus, lieku lietā savas iemaņas un nododu tās citiem.

 

Kad tev ir bijis koučs, tu pēc tam pats par tādu kļūsti?

Ne obligāti. Uz daudziem uzņēmuma vadītājiem ir spiediens uzrādīt biznesa rezultātus īsā laikā, tāpēc viņi meklē lielākas efektivitātes iespējas un nereti izmanto kouču, tomēr daudzi no viņiem paši koučingu nekad nepraktizēs.

Bet samērā nesena tendence ir koučings kā līderības stils. Piemēram, koučingā fundamentāla ideja ir nesacīt cilvēkam, kas viņam ir jādara, bet uzdot jautājumus. Un tad jau cilvēks pats vairāk iesaistās, viņam ar to projektu veidojas attiecības, arī īpašnieka attiecības, un galu galā tas kļūst par viņa projektu. Tāpēc jautāt, nevis teikt ir pamata princips, un daudzas organizācijas to un citus koučinga principus lieto, lai radītu līderības un komunikācijas nākamo, augstāko pakāpi.

 

Un tomēr – kas notiek? Vai lietas mums apkārt birst kopā, ka tās pastāvīgi ir jāsavāc un jālipina ar dažādām tehnikām kopā?

Drīzāk pretēji. Vairākumā organizāciju un biznesu, kas interesējas par koučingu, pamatdoma ir progress. Tev ir projekts, un ar koučingu, ar tā jautājumiem un progresa novērtējumu tu nedēļu no nedēļas pastāvīgi par šo projektu domā stratēģiski. Tā ir stratēģiskas domāšanas sistēma. Tāpēc, ja vien organizācijai vai indivīdam nav tiešām krīze, koučingā ir runa par kļūšanu labākam un stiprākam ar katru sarunu.

 

Ko cilvēki jums jautā Latvijā? Kas viņus interesē?

Latvijā esmu jau otro reizi, un martā būšu atkal atpakaļ, un mans iespaids ir, ka Latvijā cilvēki ir ļoti, ļoti ieinteresēti mācīties, ļoti ieinteresēti mācību tēmā un entuziastiski. Pret jebkuru jaunu ideju ir dabisks konservatīvisms, bet, kad cilvēki tomēr iesaistās un redz, ka tas darbojas un iederas viņu dzīvē un darbā, viņi kļūst visai ieinteresēti.

Lielākoties mani novērojumi ir universāli, lai gan katram reģionam un kultūrai ir sava garša. Es diezgan daudz strādāju Tuvajos Austrumos un Āzijā, un ir redzams, ka dažādās pasaules vietās atšķiras cilvēku svarīgākās vērtības. Tomēr koučings tām tiek piemērots ļoti universāli, jo runa jau ir par to, ka cilvēki savā starpā risina autentiskas, īstas sarunas. Jebkur pasaulē koučingā ir runa par to, ko tu gribi no savas dzīves, darba un karjeras.

 

Cilvēku un viņu biznesa vērtības un mērķi tātad tomēr atšķiras?

Protams. Ķīnā cilvēki ļoti tiecas pēc veiksmes.

 

Jo partija kopš Dena Sjaopina tā saka.

Esmu strādājis arī ar Ķīnas Komunistisko partiju, un tā tiešām cilvēkiem saka, ka viņiem jābūt veiksmīgiem, bet ne jau partija, bet paši cilvēki to izdomāja. Neviens viņus nespiež taisīt naudu. Ķīnieši ir apbrīnojami uzņēmēji, bet viņiem ir arī spēcīga uzticība ģimenei un harmonijai, un tās ir viņu trīs vērtības – veiksme, ģimene un harmonija.

Savukārt Rīgā man teica, ka viņiem ir svarīgākais Latvijas cilvēki, daba, ainava un saikne ar to, un vietējās kultūras tradīcijas. Šķiet, ka šādu atbildi varētu saņemt jebkur, tomēr tā izrādījās unikāla tieši Latvijai. Tāds līdz šim ir mans secinājums.

 

Vai jūs cilvēkus šeit vai Ķīnā koučējat saskaņā ar to, ko viņi uzstāda par savām vērtībām, vai arī koučings pasauli saplacina?

Gluži pretēji! Un šis ir vissvarīgākais – cienīt cilvēkus ar to unikālajām, atšķirīgajām iezīmēm. Koučinga centrs ir klausīšanās, lai saprastu, kas cilvēkam vai komandai ir iezīmīgs, vērtīgs, un to stiprina.

 

Kā jūs nosakāt, uz ko fokusēties, izejot no vērtībām? Bizness tomēr sausajā atlikumā ir pašu kapitāla peļņa.

Tas noteikti ir viens no vērtējumu veidiem, ka bizness un kapitālisms ir investīciju nestā peļņa. Un naudai ir jāaug, biznesam – jābūt ienesīgam, bet tas nav viss, ka bizness var būt. Bizness, kura jēga nav kalpot klientam, ātri vien būs pagalam. Bizness, kas neciena un nerūpējas par saviem darbiniekiem, varbūt arī nebūs drīz pagalam, bet parasti tam būs zema produktivitāte.

Tāpēc biznesa vadība nav tikai naudas taisīšana. Cilvēki ir ļoti apķērīgi. Ja viņi jūt, ka viņus neciena, viņu attieksme pret darbu būs atturīga.

 

Jūs ar šo savu sakāmo esat akadēmiķu un praktiķu plejādē, kuras dažādās balsis runā ļoti līdzīgi.

Piemēram, ir radusies laimes zinātne, ir dažādas psiholoģijas un analīzes metodes, kurām koučings, pēc jūsu teiktā, nepieder, un tomēr man tas šķiet kā viena sekta no šā te visa.

Noteikti. Daudzi cilvēki vaino…

 

Es nevainoju – es mēģinu saprast.

Nē, nē – tā ir laba doma, jo daudzi koučingu vaino par pavieglumu, un tas tiešām pilnīgi noteikti nav zinātne, un mēs par tādu neizliekamies. Daži koučingu vaino, ka tas darbojas tikai ar pozitīvo, bet tas ir nepareizs pieņēmums.

Viens no koučinga izaicinājumiem pret šādu kritiku ir tas, ka tam raksturīgās iezīmes ir ļoti vienkāršas. Piemēram, klausīšanās ir ļoti vienkārša ideja, tomēr tā ir arī prasme – rūpīguma prasme, prasme būt klāt citam cilvēkam. Klausīšanās ideju var paskaidrot pāris minūtēs, bet būt klausīšanās meistaram ir daudz grūtāk. Arī klausīties, kas ir aiz vārdiem. Tā ir sava veida māksla.

 

Interesanti mūsu saruna virzās, jo es gaidīju, ka jūs piekritīsit visai plūstamībai, pret ko vajadzīga zināma tehnika, lai lietas noturētu vēlamajā kārtībā.

Es tiešām tam nepiekrītu. No ekonomikas viedokļa pasaulē ir daudz riska, un ekonomiski tā pašlaik ir ļoti nestabila. Bet var uz pasauli paskatīties citādi – kādu 100 gadu retrospekcijā. Un pēdējos 100 gados cilvēki vienmēr ir vairāk devuši nekā ņēmuši.

Daži man nepiekritīs, tomēr – kā tad citādi mēs būtu nonākuši līdz pasaulei, kāda tā ir pašlaik – šai attīstībai, jauncelsmei, jaunajām idejām, intelektuālajai attīstībai? Izaugsmes, pārmaiņu un zināšanu gūšanas templis ir mainījies, tas pieaug. Un tas ir tāpēc, ka gandrīz visā pasaulē cilvēki savā dzīvē vairāk dod, nekā ņem. Tas nenozīmē, ka visi šogad nopelna vairāk nekā pērn, tomēr, manuprāt, vairākums cilvēku piekritīs, ka dzīve ir kļuvusi pārtikušāka līdz ar mūsu iešanu cauri laikam un sabiedrības attīstību. Un koučingam tajā ir īpaša vieta kā domāšanas veidam, kā cilvēks var apsvērt savu unikālo devumu pasaulei dienu no dienas.

 

Jūs sakāt, ka koučings neveicina pasaules saplacināšanu, tomēr pats šis vārds taču parasti netiek tulkots.

Jā, arī ķīnieši pārsvarā lieto vārdu „koučings”, un tas ir labi. Ķīnā ir milzīga tradīcija, ka līderis pasaka cilvēkiem, ko darīt, tāpēc vārds „līderība” tur neder, un jauns vārds – koučings – viņiem liek arī domāt pa jaunam. Tā Ķīnā tiek sagaidīts, ka padotais pateicas bosam par iespēju strādāt, bet boss nekad, nemūžam nepateiksies strādniekam. Tas ir muļķīgi, jo strādnieki gādā par klientu un paša bosa labklājību, un tas ir reāls devums.

Mūsdienās Ķīnā savukārt attīstās daudzas visnotaļ veselīgas kompānijas, un jaunajiem bosiem patīk ideja, ka strādnieki ir pateicības cienīgi. Bet viņu kultūrā tādas iespējas nav, tāpēc tam noderīgi ir koučinga jaunievedumi.

 

Kur gan jūs, viedie, ar savām vērtībām bijāt kādā 2006. gadā, ka neizglābāt pasauli no tā, kas sekoja?

Naudas ideja ir ļoti varena, un cilvēkiem nauda patīk. Tā ir ļoti hipnotiska. Ja cilvēki rada vērtību, protams, ka turpat ir arī nauda. Tomēr nauda kā mērķis pati par sevi kā pašvērtība ir bīstama ideja. Tā vietā mērķim jābūt vērtībai, ko tu ar savu darbu dod cilvēkiem un pasaulei. Ja būs šāda vērtība, tā vienmēr tiks atalgota un novedīs arī pie naudas – tā tas vienkārši ir.

 

Vai esat vadījis koučingu banku cilvēkiem, kas nodarbojas ar datorizēto tirdzniecību?

Jā gan. Nāku taču no Ziemeļamerikas! Bet ir tā, ka tu sāc strādāt ar kādiem cilvēkiem un tad izlem, vai gribi to turpināt. Teiksim tā, koučings nav piemērots visiem biznesa izaicinājumiem – dažiem tas vienkārši neder. Bet cilvēki, kas ir pret to atsaucīgi, kļūst drusku vairāk apmierināti un gūst lielāku kontroli pār savu dzīvi. Un kompānijas, kas koučingu lieto kā savu līderības tehniku, labāk izstūrē savu ceļu dažādos izaicinājumos.

Bizness pašlaik ir nokļuvis interesantā situācijā, jo vieglās izaugsmes laiks ir pagājis. Šis tagad ir ļoti konkurētspējīgs biznesa tirgus, un termins „jaunā norma” ir ļoti svarīga ideja. Kompānijas, kas spēs saprast, kā būt konkurētspējīgām, strauji augs, bet ļoti daudzas šo tirgus izaicinājumu dēļ izzudīs.